EL piezīmes

Līdz gada lielākajam sporta notikumam Cīrihē atlikušas četras dienas. 14 etapu SOLA stafetē startēšu jau otro reizi. Pērn , pateicoties mērķtiecīgiem treniņiem, izdevās ļoti labs skrējiens, un uzrādītais rezultāts pārsteidza ne tikai komandas biedrus, bet arī vairumu kolēģu visā institūtā, par ko pats lepojos ar sevi, un cēla pašapziņu par savām spējām. Bet ne pirmo reizi dzīvē pie sasniegtā tā vienkārši neapstājos. Panākumi tikai uzdzen vēl lielāku izsalkumu pēc vēl augstvērtīgāka rezultāta. Šogad skriešanas treniņiem piegāju par pakāpi nopietnāk kā pērn. Noskrieto kilometru un stundu ziņā trenējos par aptuveni piektdaļu vairāk. Bez papildus treniņa nedēļā sistemātiski piedomāju arī pie gatavošanās pirms un atjaunošanās pēc treniņa. Sekoju līdzi, vai pietiekami esmu uzņēmis enerģiju, vai fokusa muskuļu grupas ir gatavas gaidāmajai slodzei, un kā ķermenis jūtas kopumā. Savukārt pēc treniņa vēl nopietnāk kā agrāk pieeju staipīšanās sesijai. Tāpat mēģinu izprast, kāda būtu visoptimālākā...

Pikniks pēc kāpiena Patīkams siltums, jautra kompānija un spontānas izklaides stipri izmainījušas manu "darbs:atpūta" līdzsvaru pēdējās nedēļas. Renesansi piedzīvojis arī Instagram konts, kur tagad dalos ar izvēlētiem mirkļa kadriem. Pēdējā laikā sanāk vairāk laika veltīt atpūtai, piemēram, vairs neskrienu tik ātri mājās pēc darba, bet ap saulrieta laiku  campusa vidū mēdzam zem liepām nomesties uz dažam stundām pafilozofēt par nākotni. Vai, piemēram, piektdienas vakarā savācamies turpat netālu no universitātes mežā uz BBQ. Šādā veidā ar darba komandas saliedēšanu problēmu mums nav. Starp smiekliem un sarunām radās arī aša ideja nākamajā rītā satikties stacijā un labam laikam par godu aizbraukt uz kalniem. Tā kā biju dzirdējis pozitīvas atsauksmes par nelielu loku gar Walensee ezeru, kurš it kā ir viens no skaistākajiem valstī, nebija problēmu turpat uz vietas pārdesmit minūtēs ieskicēt maršruta plānu. Kā plānots, no rīta satikāmies vilcienā ceļā uz nelielu pilsētu Alp...

Jāatzīst, notikumi pēdējā mēneša laikā bija neliels šoks, un lika vēlreiz pārdomāt savas izvēles, paradumus un uzvedību. Pagātnē pieļāvu kļūdas, kuras tikai nesen tā pa īstam aptvēru, un tamdēļ dziļi vīlos sevī. Bet ne par to būs raksts. Saullēkts ceļā uz darbu Cīrihē gaisā jūtams pavasaris. Vējjakas atstāšana mājās un saulesbrilles kļuvušas par ikdienu. Ar KK esam pasākuši pusdienot āra. Brīvdienas pavadu svaigā gaisā, piemēram, īsākos un garākos izbraucienos ar velosipēdu vai piknikā ar draugiem un kolēģiem. Vispār, jūtams tāds neliels satraukums par vasaras tuvumu. Jau esmu ieplānojis dažus sen gaidītus ceļojumus un pasākumus Šveicē un citur Eiropā, kuriem agrāk varbūt pietrūka drosmes un līdzekļu. Bet ja par tagadni, tad siltums atgriežas arī Cīrihes reģiona mežos, un vietējais orientēšanās klubs atsācis pāris pēcpusdienas nedēļā organizēt atvērtos treniņus kartē, kurus ar lielu entuziasmu arī izmantoju. Līdz šim pārsvarā tikai skrēju pa meža ceļiem un takām, kas pēdējos mēne...

Pretojos skarbajiem laikapstākļiem Gaužām reti pēdējos gados sanāk piedalīties orientēšanās sacensībās. Tā kā Lieldienu brīvdienas pavadīju Latvijā, tad pie reizes izlēmu startēt arī tradicionālajā Lieldienu Balvā, kas šogad norisinājās Pētersalā. Pieteicos vīru elites grupā, jo jau divus mēnešus sistemātiski trenējos (pēdējā mēnesī 24h), un esmu sasniedzis zināmu fizisko sagatavotību, lai 4 km īsajā distancē nepaliktu kaunā. Izvirzīju pat ambiciozu mērķi ieskriet labāko desmitniekā. Nedēļu pirms sprinta sacensībām veicu speciālu treniņu, lai atsvaidzinātu orientēšanās prasmes pilsētvidē. Agrā svētdienas rītā Cīrihes vecpilsētā izskrēju 3 daļās sadalītu sprinta distanci, vēršot uzmanību kartes lasīšanai, etapu plānošanai skrienot. Sacensību dienā uzsniga sniegs, distances rajons bija dubļains un slidens. Pirms starta pilnvērtīgi iesildījos, noskrienot 20 minūtes un izpildot dažus paātrinājumus. Dodoties pie kartēm, jutos koncentrējies un gatavs gaidāmajam reisam. Distance ar...

Tieši laikā, kad Cīrihē uz brīdi parādījās tāds patīkams pavasara siltums, temperatūrai pakāpjoties virs desmit grādiem, ciemos uz nedēļas nogali atbrauca Dita. Jau iepriekš izplānojām vismaz vienu dienu pavadīt kalnos, kopā pasportot un principā tikai izklaidēties. Par dažiem no piedzīvojumiem būs šajā rakstā. Ļoti reti sanāk sportot kopā ar Ditu. Šoreiz pieaicināju uz manu mīļāko universitātes sporta kluba piedāvāto sporta nodarbību - skriešanas koptreniņu, kas mēģina vienkopus pulcēt gan ātrākus, gan ne tik ātrus skrējējus. Pirms dodamies ārā skriet, uz sporta kluba grīdas 15 minūtes izpildām vērtīgus muskulatūru stiprinošus vingrojumus. Tad seko 15 minūšu skrējiens ar tempu, kuru spēj noturēt arī lēnākie treniņa dalībnieki. Tālāk galvenā daļa - augstas intensitātes skriešanas intervālu sesija. Piemēram, šoreiz tie bija astoņi 30 sekunžu sprintiņi pret kalnu ar kopējo startu. Pēc intervāliem seko vienmērīgs skrējiens, kurā parasti grupa tiek sadalīta divās daļās - ātrie un ne tik ā...

Šoziem vairākkārt saņēmu uzaicinājumus pievienoties lielākiem un mazākiem atpūtas braucieniem uz Alpu slēpošanas kūrortiem pēc darba, kas beigās mani piespieda Cīrihē nogādāt savu sniega dēļa inventāru. Šveicē nacionālā dzelzceļa kompānija piedāvā apvienotu vilciena un pacēlāja biļeti, ļaujot ietaupīt uz abiem. Par aptuveni 60 EUR iegādājos 1 dienas biļeti mazam slēpošanas kalnam Pizol netālu no Lihtenšteinas. Tikšana no mājām līdz pacēlājam prasīja divas stundas, kas ir ievērojami ilgāk, salīdzinot ar slēpotāju autobusiem kūrortā. Septiņos no rīta Cīrihes stacijā peroni pilni cilvēkiem slēpjzābakos. Vagonā gar sienām un virs krēsliem sastutētas slēpes. Pētot līdzbraucējus, spriedu, ka vairums vietējo ziemā slēpo regulāri, salīdzinot ar publiku gada sākumā Austrijas kūrortā, kur lielu daļu veidoja Austrumeiropas un Krievijas pilsoņi ikgadējā atvaļinājumā. Izkāpjot no vilciena pie kalna, pa ielejā pūta silts vējš, un apkārt nekas neliecināja par sniegu, izņemot baltās kalnu virsotnes. ...

Cik gan svarīga varētu šķist 27. dzimšanas diena? Spriedu, ka šogad dzimšanas dienas svinības mierīgi varētu izlaist. Vēlējos vien uz nedēļas nogali atlidot uz Rīgu, iekost ar Ditu labu burgeru, un varbūt mazliet paslēpot. Nenojautu, ka 16. februāris varētu izvērsties par vienu no neaizmirstamākajām dienām manā dzīvē. Pirmkārt, dzimšanas dienas rītā uzzināju, ka mans vārds tagad ir lasāms amerikāņu vadošajā zinātniskajā žurnālā. Publikācija ir par pētījumu, pie kura Cīrihē sāku strādāt maģistratūras pēdējā semestrī un sākās doktorantūra. Pirms gada, kad pirmo reizi tikos ar savu tā laika darba vadītāju, raksta pirmo autoru, jautāju, vai mani pūliņi laboratorijā vainagosies ar rezultātiem kādā indeksētā rakstu krājumā, iztēlojos vien formālu savārstījumu šaurā žurnālā. Tobrīd likās gana svarīgi savu akadēmisko karjeru beigt vismaz ar kaut kādu uzskatāmu liecību zinātnes vēsturē. Kad uzzināju, ka raksts tiek tēmēts uz Science, sākumā negribēju tam ticēt, un sarunās ar paziņām žurnāla...