EL piezīmes

LT fotosesija mežā Karstajā nedēļas nogalē izvēlējos nepalikt pilsētā, bet doties uz franču Alpiem satikt latviešu draugus un paziņas. Piektdienas pēcpusdienā pametu pienākumus darbā, lai pēc četrām stundām vilcienā un divām pārsēšanām nonāktu Francijā. Satiku LT un JT, un ar nomas auto joņojām augšup kalnos uz mazu ciematu, kurā divas naktis apmetos lieliskā divstāvu namā mazapdzīvotos franču laukos. Latvieši šeit bija ieradušies startēt daudzdienu orientēšanās sacensībās kalnos, tāpēc arī pats vismaz reizi bez kompasa un laika kontroles ieskrēju mežā. Tā kā nebiju iepriekš reģistrējies, tad vienatnē skrēju iepriekšējās dienas distanci bez izliktiem kontrolpunktiem, satiekot vien pāris stirnas. Skriešanas laikā nemitīgi lija, un vienubrīd pat mežā parādījās migla, ko patiesi izbaudīju pēc neizturami karstās nedēļas. Skriet un lasīt karti akmeņainajā mežā tīri labi patika, bet pietrūka tā sacensību garša un plūdums, kur bez kompasa nespēju sasniegt. Bez orientēšanās dienas lielāko...

Daži notikumi vasaras pirmajā pusē palikuši atmiņā tik skaidri, ka saņēmos pārtraukt sausuma periodu blogā ar nelielu atskatu uz vērtīgākajiem no tiem. Pirmkārt, galvā vēl joprojām jūtama tā duna un vājprāts, kuru piedzīvoju Arcade Fire koncertā. Pirms došanās uz Cīrihes, šķiet, labāko koncertzāli nebija īsti priekšstata, cik spējīgi grupa spēlē uz skatuves un ko sagaidīt programmā. Bet par koncertu sapņoju jau kopš pērna gada sākuma, kad viens pēc otra iznāca singli no gaidāmā studijas albuma Everything Now. Bieži tos klausījāmies nedēļas nogalēs Rīgā. Tiklīdz tika izziņota koncertturneja ar pieturu arī Cīrihē, pāris biļešu dāvanā Ziemassvētkos likās loģisks solis. Likās, mūzikas pasākumi ir viena no tām lietām, kas mums patiešām sanāk. Taču nākamie mēneši līdz koncertam pagāja pilnīgi citā gultnē, un beigās pat raisīja jautājumu, vai vispār kopā vērts koncertu apmeklēt. Bet, pienākot lielajai dienai, neticamā veidā spēju aizmirst par realitāti, un pilnībā ļauties priekam un ritmam,...

Pasaules orientēšanās dienas ietvaros piedalījos pasākumā tepat Cīrihē. O-sprinta distanci gribēju apvienot ar mierīgu skrējienu pēc darba, un, dodoties uz universitātes parku, spriedu šoreiz neiespringt uz rezultātu, jo visticamāk ķermenis nemaz nav gatavs sacensību slodzei. Taču atzīmējoties starta stacijā un paņemot rokā karti ar vairākiem interesantiem etapiem un nelielu kāpumu.distanci, uzreiz sajutu to nedaudz piemirsto azartu, kas lika skriet stipri ātrāk. Tā kā Irchelpark jau biju orientējies, dažās epizodēs neapzināti sanāca izvēlēties variantus, balstoties uz atmiņu. Biju mazliet pārsteigts, ka kājas pēc vairāku dienu pauzes nelikās stīvas un skrējās gana raiti arī 3,5 km sprinta beigu daļā. Ja kāds etaps distancē nelikās sarežģīts, vienkārši palielināju tempu, kas, patiesībā, arī padara šo sportu tik aizraujošu. Konkurence šoreiz nebija liela un, lai arī startēju bez kompasa, neizdarīju neko muļķīgu tehnikas ziņā, tāpēc finišā uzrādīju labāko laiku. Tāda patīkama mazā uzvar...

Dažus mēnešu gadā Cīrihē trešdienu vakaros iespējams doties orientēties, un šoreiz rakstā par vienu no šīm nedaudzajām reizēm. Garas un izsmeļošas darbadienas beigās metos uz pavisam netālo mežu, kur vietējais orientēšanās klubs bija izlicis pāris salīdzinoši vienkāršas distances. Starta vietā pulcējās vairāki desmiti entuziasti, kur pret reģistrēšanos prastā žurnālā pretī saņēmu karti un īsus norādījumus par distanci. Lai arī spīdēja saule, apvidus pēc lietus vēl nebija izžuvis. Tas, savukārt, ļāva tā pa īstam sajust raksturīgo meža smaržu, ko pēdējo reizi, šķiet, atceros vien no pagājušās vasaras slapjajām trīsdienām Daugavas lokos. Turēt rokās sporta karti pēc pusgada pārtraukuma likās mazliet neveikli, bet vēlāk jau raiti iemanījos plānot etapus, pieskatīt kompasu un plūstoši manevrēt starp šķēršļiem ceļā uz kārtējo kontrolpunktu. Dažos etapos pat ar nelielu azartu sanāca sacensties ar citiem skrējējiem. Neiztiku bez dažām muļķīgām kļūdām tīri neuzmanības dēļ. Pēc nepilnas pusstun...

Iepriekšējā rakstā pārsvarā izklāstīju savus iespaidus un notikumus pirms sacensībām, bet tikpat, ja ne vēl aizraujošāka bija komandas dārza pēcballīte, kuras viesu sarakstu patiešam veidoja tikai ar komandu tieši saistītas personas. Kamēr uz grila cepām dārzeņus un gaļu, līdz vēlai stundai dalījāmies piedzīvojumos par katrs savu no dienas garumā noskrietajiem 14 etapiem, noniecinājām konkurentus un svinējām jaunas draudzības. Uzklausot komandas biedru pieredzi, pašam jau radās idejas, kuru etapu gribētu izmēģināt nākamreiz, ja būs tāda iespēja. Liela rosība notika virtuvē ap autentisku itāļu kokteiļu pagatavošanas meistarklasi komandas biedrenes izpildījumā, pēc kuras gūtās iemaņas uzreiz turpat varēju pielietot. Tādu kā 'komandas garu' sacensību brīdī tā īsti neizjutu, taču vakara jautrības laikā tas tika kompensēts ar uzviju. Pirmdienā, ņemot vērā, ka stafetē startēja vairāk kā puse institūta kolektīva četrās komandās, emocijas darbā vēl nebija rimušas. Piemēram, pie pu...

Šoreiz rakstā par manām, iespējams, gada svarīgākajām sacensībām sportā. Šī bija otrā reize, kad startēju Šveices masveidīgākajās skriešanas sacensībās. Šoreiz mazliet vairāk par to, kā uzvedos pēdējās dažas dienas pirms starta, un sīkāk iztirzāšu iespaidus trasē. Četras dienas pirms sacensībām noskrēju t.s. atslēgas treniņu (divi 12 minūšu intervāli sacensību tempā) pa gaidāmo trasi. Pēc seguma distancē izvēlējos piemērotākos apavus, iegaumēju dažus atskaites punktus un izpētīju distances divas smagākās vietas - 80 un 130 m stāvus kāpumus. Divas dienas pirms sacensībām noskrēju lēnu koptreniņu tīri fiziskās formas pieslīpēšanai un pašpārliecinātības celšanai. Palielā kompānijā izskrējām skaistu maršrutu apkārt ezeram, pa ceļam veicot dažus īsus sprintus. Skrienot netipiski daudz pļāpājām un motivējām viens otru gaidāmajam startam. Uzreiz pēc treniņa uzsāku striktu makaronu diētu. Divās dienās apēdu apmēram kilogramu, iekļaujot makaronus gandrīz katrā ēdienreizē. Pēdējā vakarā neform...

Līdz gada lielākajam sporta notikumam Cīrihē atlikušas četras dienas. 14 etapu SOLA stafetē startēšu jau otro reizi. Pērn , pateicoties mērķtiecīgiem treniņiem, izdevās ļoti labs skrējiens, un uzrādītais rezultāts pārsteidza ne tikai komandas biedrus, bet arī vairumu kolēģu visā institūtā, par ko pats lepojos ar sevi, un cēla pašapziņu par savām spējām. Bet ne pirmo reizi dzīvē pie sasniegtā tā vienkārši neapstājos. Panākumi tikai uzdzen vēl lielāku izsalkumu pēc vēl augstvērtīgāka rezultāta. Šogad skriešanas treniņiem piegāju par pakāpi nopietnāk kā pērn. Noskrieto kilometru un stundu ziņā trenējos par aptuveni piektdaļu vairāk. Bez papildus treniņa nedēļā sistemātiski piedomāju arī pie gatavošanās pirms un atjaunošanās pēc treniņa. Sekoju līdzi, vai pietiekami esmu uzņēmis enerģiju, vai fokusa muskuļu grupas ir gatavas gaidāmajai slodzei, un kā ķermenis jūtas kopumā. Savukārt pēc treniņa vēl nopietnāk kā agrāk pieeju staipīšanās sesijai. Tāpat mēģinu izprast, kāda būtu visoptimālākā...