EL piezīmes

Novembra pašā sākumā jau saņēmu pamatīgu patriotisma devu, apmeklējot kora koncertu Terra Choralis Cīrihē. Programmā latviešu un šveiciešu kori izpildīja viens otra populārākās dziesmas, kā arī bija dažiem pārsteigumi, piemēram, kvintets "Tautumeitas", kura mērķi šai pasākumā tā arī nesapratu, un autentisks jodelējums, kuru, savukārt, vēroju ar atplestu muti, jo pirms tam neko tādu nebiju ne redzējis, ne dzirdējis. Auditorijā ar KK&KK spriedām, ka tovakar sajūta bija kā mazos dziesmu svētkos, ņemot vērā, ka koris tribīnēs nekautrējās laist vilni, klāt bija Latvijas televīzija un ka koncerts tika noslēgts ar "Saule, Pērkons, Daugava" un "Pūt Vējiņi". Savukārt, Lāčplēša dienā Cīrihes latvieši tika aicināti uz kinoteātri, kurš man bija pazīstams tikai pēc jautrās vakarēšanas vasaras beigās ar draugiem. Vēlā svētdienas rīta seansā tika izrādīta aizkustinoša Viestura Kairiša vēsturisko drāmu "Melānijas hronika". Filma likās ļoti interesanta, un b...

Oktobra beigās devos uz Rīgu, lai piedalītos Āgenskalna Valsts ģimnāzijas desmitgades salidojumā. Taču tas nebūt nebija vienīgais izklaides pasākums tipiskā nedēļas nogalē Rīgā, kas sākās jau vēlā ceturtdienas vakarā un noslēdzās ar miegainu atvadīšanos pirmdienas rītā, un šajā rakstā hronoloģiski par iespaidiem arī pirms un pēc balles.  Jau īsi pēc nolaišanās Rīgā vēlā vakara stundā ar labākajiem draugiem devāmies uz pāris nakts lokāliem pilsētas centra perifērijā, lai vieglākā apgaismojumā pabuldurētu par muļķīgām problēmām, plāniem nedēļas nogalē un pāris intrigām. Paspēju arī vieglprātīgi dalīties skumjās atklāsmēs par brīva vīrieša dzīvi. Un tobrīd principā atbilstoši dvēseles stāvoklim nakti tad arī izlēmu pārlaist uz dīvāna pie G&I. Nākamajā rītā pēc tases lieliskas melnās tējas apciemoju pāris sen neredzētas figūras manā dzīvē. Atgāzenē LP (tagad LU) ļāva paraudzīties uz nesen dzimušo meitu, un pie reizes istabā apspriest miera nozīmi dzīvē. Dienas otrajā pusē, savuk...

Iepriekšējā dienā veiktais dažu stundu pārgājiens pa labi iekārtotu kalnu taku orientieristu kompānijai, iespejams, bija par vienkāršu, lai neteiktu garlaicīgu. Nospriedu, ka nākamajā dienā esam gatavi kam nopietnākam par laisku pastaigu sporta tērpā. Izvērtējot dažus Šveices aktīvās atpūtas ceļvežu piedāvājumus un mājās pieejamo inventāru, no rīta pie kafijas krūzēm izspriedām, ka v ia-ferrata  maršruts Bernes kantonā apmierinātu gan izsalkumu pēc aktivitātēm, gan fotoaparātus. Gandrīz 2h garajā ceļā ar auto šķērsojām Šveices centrālo daļu caur asiem serpentīniem un zeltīgu lapkriti, līdz sasniedzām Lauterbrunnen pilsētiņu Jungfrau pakājē. Pašu ielejā visvairāk piesaista viens no Alpu iespaidīgākajiem kalniem, Eigers, ar 1800 m augstu ziemeļu sienu. Ar vagona pacēlāju nonācām glītā kalnu ciematiņā, un, kamēr lielākā tūristu masa veikli iekārtojās saulainajās restorānu terasēs, mēs taisnā ceļā devāmies uz sporta preču īres vietu pēc pāris trūkstošajām alpīnisma sistēmām un ķiverēm...

Kad pirms pāris mēnešiem tapa zināms, ka manā Cīrihes dzīvoklī būs pieejama brīva istaba, tas likās perfekts iemesls uzaicināt orientieristu bandu beidzot viesoties pie manis Šveicē. Uz šādu avantūru pieteicās uzreiz pieci draugi. Lai arī tas ir divkārt vairāk kā dzīvokļa ietilpība, plānoto nedēļas nogali gaidīju tik nepacietīgi kā, piemēram, dzimšanas dienas ballīti. Principā, gatavojos tam, ko pats piedzīvoju nedēļas nogalēs Latvijā, tikai piecreiz trakāk. Divās daļās izklāstīšu piedzīvojumu hroniku no manā skatījumā. Lindenhof laukumā Piektdienas rītā pamodos jau mazliet nemierīgs, mēģinot pārliecināties, vai tagad varu un spēju pilnīgi aizmirst par pienākumiem darbā un ikdienā, lai pilnībā nodotos jautrībai ar draugiem tādā kā mazā atvaļinājumā. Pēc rīta tējas un vienošanās ar dzīvokļa biedriem par gaidāmo miskasti devos uz lidostu sagaidīt ZG, BB un GŠ. Pilsētu klāja bieza migla. Atbrīvojušies no mantām, taisnā ceļā devāmies uz manu mīļāko kafijas vietu centrā. Kad, turēdami...

Skats no Furka pārejas Kamēr sniegs vēl nav aizputinājis kalnu takas, nedēļas nogales cenšos pavadīt garākās un īsākās pastaigās Alpos. Tur izdodas aizmirst par ikdienas problēmām un sajust patīkamu mieru sev apkārt. Jau no tā vien, ka nekur nav jāsteidzas, sanāk novērtēt laiku un vietu, kur atrodos. Tāpat esmu diezgan drošs, ka tādā vieglā pastaigā smadzenēs aktivizējas neironu tīkli, kas veicina radošu domāšanu, kura tik ļoti pietrūkst saspringtā darba nedēļā, un rodas labākās idejas un atklāsmes, ar kurām pēc tam vieglāk strādāt un dzīvot. Piemēram, kad uz dažām dienām Šveicē viesojās mani vecāki, pirmoreiz sanāca pavizināties pa kalnu serpentīniem un augstām pārejām ar automašīnu. Izmetām arī nelielu loku līdz netālu esošai virsotnei, kas beigās izrādījās mans augstākais kāpiens šosezon. No augšas varēja izteikti redzēt klimata pārmaiņas savām acīm, novērtējot augstkalnē sarūkušos ledājus. Latvijas parlamenta vēlēšanas izvērtās par necerēti labu saliedēšanās pasākumu ar ta...

Viens no vasaras sapņiem bija apmeklēt The National koncertu. Grupas pēdējais albums bija vareni veiksmīgs,un pa īstam aizrāva arī mani, tāpēc, tiklīdz uzzināju par koncertu, arī iegādājos biļetes. Varbūt simboliski, bet uz koncertu izvēlējos doties viens. It kā varēju sarunāt kompāniju, taču šoreiz, šķiet, dzīvu mūziku vēlējos baudīt vienatnē. Pirmkārt, iesildītāji nebija nekāda sētas grupa, bet Franz Ferdinand, no kuriem likās, ka zinu vien pāris hītus, bet izrādījās, ka esmu dzirdējis stipri vairāk. Skotu rokgrupai labi sanāca pavilkt līdzi publiku, ko visvairāk, protams, varēja just pēdējos skaņdarbos pirms The National kāpšanas uz skatuves. Kamēr citi devās papildināt glāzes, iekārtojos skatītāju auditorijas centrā. Pilnībā noskaņojos gaidāmajam koncertam, un, kad nodzisa gaismas un tika spēlēti pirmie akordi no Nobody Else Will Be There, pār muguru sajutu vieglas tirpas. Koncerts bija lielisks. Piepildīts ar krāsainiem apgaismojuma risinājumiem, labu dziesmu izlasi un pārst...

Cīrihes ezers un pilsēta Vispirms dažas rindkopas, kā man veicās zinātnē, pēc tam par kārtējām latviešu kāzām un nobeigumā neliela atklāsme par manu vājprātu. Varbūt pašreiz svarīgākais fakts darbā ir nokārtots doktorantūras kvalifikācijas eksāmens. Tā kā ETH doktorantūrā stājos ar maģistra grādu no Zviedrijas universitātes, tad tāpat kā vairumam jauno doktorantu ir jāpierāda, ka iegūtā izglītība ir pielīdzināma ETH maģistram. Parasti tie ir 1-3 kvalifikācijas eksāmeni, kas jānokārto gada laikā pēc darba uzsākšanas. Pašam tika viens, kuru beigās pats varēju arī izvēlēties, kādā priekšmetā, tāpēc baigi par kvalificēšanos neiespringu. Pašam darbam laboratorijā vasaras mēnešos pievērsos manāmi mazāk kā agrāk, un vairāk laika veltīju izklaidēm un draugiem. Bet tāpat izdevās panākt zināmu progresu eksperimentu un jaunu rezultātu ziņā, par ko šefs jau mudina rakstīt jaunu publikāciju. Tagad strādāju pie vispārēja doktorantūras zinātniskā plāna. Cenšos saprast, ko tad dažos gados vēlo...