EL piezīmes

Tasmāna jūras pludmale Pēc karstās pludmales un palmām Fidžī pārlidoju uz Jaunzēlandi, kur pavadīju Ziemassvētku un Jaunā gada laiku. Christchurch lidostā, kas atrodas dienvidu salas austrumkrastā, ierados pirmajos Ziemassvētkos, dienā, kad sabiedriskais transports nekursē. Bet pirmās dienas uzdevums tieši pretēji bija mērot gandrīz 600 km garo ceļu uz salas pretējo krastu, kur biju sarunājis naktsmājas. Tā kā Jaunzēlandē ierados tieši tūrisma sezonas karstumā, nogaidīt līdz nākamai dienai viesnīcā vai īrēt automāšīnu pēdējā brīdī izmaksātu neadekvāti dārgi. Tāpēc, ņemot vērā faktu, ka esmu gandrīz 28 gadus vecs, nav ģimenes un atbildības, nolēmu pilnībā paļauties uz stopēšanu. No paziņām biju dzirdējis, ka šajā valstī tas esot atzīts pārvietošanās veids, un noteikti drošāk kā citur pasaulē. Tiklīdz tiku cauri robežkontrolei lidostā, vispirms tuvumā esošajā kūkotavā pieprasīju kartona kasti, uz kuras uzzīmēju pāris apdzīvotu vietu nosaukumus, kas likās atpazīstami autobraucēj...

Japānu pametu vēlā vakarā ar nakts reisu uz Fidži salām Klusajā okeānā. Pēc garām pastaigām pa Tokiju todien nebija problēmu vismaz uz pāris stundām lidmašīnā arī iemigt, ko nevarētu teikt par blakus sēdošo tēvu, kuram bez neapmierināmiem bērniem blakus vēl arī pārstāja darboties video ekrāns filmas Neiespējamā Misija laikā. Līdzjūtīgi piedāvāju mainīties vietām, taču ģimenes atvaļinājums šķita jau norakstīts. Neviļus iztēlojos sevi šajā situācijā, bet ne par to stāsts. No rīta nolaidos Nadi, mazā lidostā salas ziemeļos. Izkāpjot no lidmašīnās salona, pirmais, ko sajutu, bija spiedīgi karstais klimats, it kā kāds pūstu fēnu sejā. Tobrīd temperatūra bija virs +30 grādiem, un jau ceļā uz termināli steidzos tikt vaļā no biezajām drēbēm pēc Japānas ziemas. Tad taisnā ceļā ar taksometru devos uz noskatīto apmešanās vietu okeāna krastā. Radās iespaids, ka tūristu apkalpošana ir ienesīgākais bizness uz salas. Bet lielākais pārsteigums, kad šoferis nekautrējās uzjautāt, vai man ir draudzen...

Komandējums Tokijas universitātē jau aiz muguras, tomēr nolēmu vēl pakomentēt notikumus pēdējās dienās Tokijā pirms došanās īstā atvaļinājumā (par to nākamajā rakstā). Ķīmijas fakultātes ēka Pirmkārt, pavadītās pāris nedēļas darba vietā dabiski izveidoja zināmas attiecības ar cilvēkiem līdzās. Visvieglāk sapazīties un sastrādāties sanāca ar pāris zinātniekiem, kuru tiešie pienākumi un redzējums par darāmo laboratorijā līdzinās manam. Piemēram, AV, kurš, šķiet, tagad kļuvis par draugu ne tikai profesionālajā vidē, pēc bakalaura Maskavas Valsts universitātē vairākus gadus studēja Bostonā un beigās tā vietā, lai atgrieztos strādāt Krievijā, izvēlējās pārcelties uz Tokiju un turpināt iesākto akadēmijā. Spriedām, cik Rīga un Maskava patiesībā ir līdzīgas pēc darba iespējām zinātnē, ja neskaita militāros projektus. Otrkārt, noslēgumam pašam tāds vērtīgs izaicinājums likās brīvprātīgi uzstāties iknedēļas grupas sapulcē, kura, starp citu, notiek sestdienas rītos. Tur 30 minūšu publis...

Pirmajās dienās viesnīcā no rītiem modos ap četriem. Dažas stundas bija jāpagaida, līdz uzaust saule. Likās, ka neliels skrējiens pa pilsētu svētdienas rītā ir labākais, ko varu darīt jaunā vietā. Jāatzīst, ka tas gan radīja diezgan nepareizu pirmo iespaidu par lielpilsētu, jo ielas, pakalpojumu vietas un transporta mezgli bija pārsteidzoši tukši. Tikai tuvojoties parka perimetram ievēroju cilvēku straumes, kas laikam tāpat kā es līdz ar gaismu pametuši ligzdas un svētdienu sākuši ar vieglu skrējienu. Manīju arī pāris entuziastus, kas pa šaurajiem parka celiņiem izpildīja AIIT, spriežot pēc bļaustīšanās tik dievīgi klusā stundā, lai dod ceļu. Skrienot caur debesskrāpju kvartāliem, apkārt uz brīdi neredzēju vispār nevienu dzīvu dvēseli, un baisi augstie stāvi nepavisam neizskatījās, ka kādreiz būtu apdzīvoti. Brīžos, kad sanāca uzskrēju kādā pakalnā virs pilsētas, skatam pavērās bezgalīgas platības ar smalku apbūvi. Vēl joprojām grūti aptvert, cik plaša ir pilsēta un cik liela daļa p...

Pulkstenis rāda 3:15 naktī pēc vietējā laika, pilnībā izgulējies. Cīnos ar laika zonu maiņu, un, kamēr gaidu rītausmu, nolēmu uzrakstīt, kā šeit nonācu. Pirms pāris mēnešiem šefs īsā e-pasta vēstulē atklāja, ka esot sarunājis ko interesantu saistībā ar manu projektu, un ir pieejami līdzekļi tehnoloģiju pārnesei un sadarbībai ar zinātnisko institūtu ārzemēs. Piedāvājumu neizlasīju līdz galam, bet, tiklīdz tekstā izlasīju pasaules metropoles nosaukumu, jau skatījos kalendārā un rakstīju atbildi ar datumiem, kuros būtu gatavs doties braucienā. Nevarēju noticēt, kas tas patiešām notiks, tāpēc vairākas nedēļas vienkārši par gaidāmo komandējumu nevienam nestāstīju, jo kaut kā liekas, ja mazāk par ko runāju, tad lielāka iespēja, ka tas piepildīsies.  Skaidrs, ka komandējums vai konference uz tālu vietu pasaulē ir viens no tiem mazajiem doktorantūras mērķiem, taču negaidīju, ka tas varētu notikt jau tik agri.  Ja par pašu braucienu, tad vairāku stundu lidojumi, apšaubāms ēdiens ...

Zinātniskā asistenta amatā esmu nostrādājis 16 mēnešus, bet tikai šonedēļ izpildīju pēdējo no rektora uzdevumiem, lai kļūtu par pilntiesīgu Cīrihes ETH doktorantu. Ar trīs profesoru parakstiem tika apstiprināts mans pētījuma plāns, un izturēju savu pirmo komitejas sēdi. Šoreiz neliels atskats par doktorantūras nosacītu pirmo trešdaļu un to, kā laika gaitā mainījās mans redzējums par to. Patīkamā 2017. gada augusta dienā uzsāku zinātnisko darbu un tiku pieskaitīts studenta statusam ar nosacījumu, ka gada laikā nokārtošu kvalifikācijas eksāmenu un ka prezentēšu saturīgu pētījuma plānu. Protams, ka tolaik māca šaubas, vai vispirms pārvarēšu eksāmenu, vai spēšu laicīgi tikt pie reprezentabliem pētījuma rezultātiem un vai pats un mans projekts vispār ir doktora grāda vērts, nerunājot nemaz par oficiālu pētījuma pieteikumu. Tāpat sarunās bija diezgan grūti kādam pamatot, kāpēc joprojām atrodos Šveicē, lai arī vairums manu vērtību un mērķu apzināti saistījās ar Latviju. Pērn šajā laikā biež...

Novembra pašā sākumā jau saņēmu pamatīgu patriotisma devu, apmeklējot kora koncertu Terra Choralis Cīrihē. Programmā latviešu un šveiciešu kori izpildīja viens otra populārākās dziesmas, kā arī bija dažiem pārsteigumi, piemēram, kvintets "Tautumeitas", kura mērķi šai pasākumā tā arī nesapratu, un autentisks jodelējums, kuru, savukārt, vēroju ar atplestu muti, jo pirms tam neko tādu nebiju ne redzējis, ne dzirdējis. Auditorijā ar KK&KK spriedām, ka tovakar sajūta bija kā mazos dziesmu svētkos, ņemot vērā, ka koris tribīnēs nekautrējās laist vilni, klāt bija Latvijas televīzija un ka koncerts tika noslēgts ar "Saule, Pērkons, Daugava" un "Pūt Vējiņi". Savukārt, Lāčplēša dienā Cīrihes latvieši tika aicināti uz kinoteātri, kurš man bija pazīstams tikai pēc jautrās vakarēšanas vasaras beigās ar draugiem. Vēlā svētdienas rīta seansā tika izrādīta aizkustinoša Viestura Kairiša vēsturisko drāmu "Melānijas hronika". Filma likās ļoti interesanta, un b...