EL piezīmes

Drīz pēc vidējās distances Tukuma mežos startēju Lieldienu Balvā, orientēšanās sprintā Āgenskalnā. Mērķēju uzrādīt labāku rezultātu kā pērn, lai arī nekas par to sākumā neliecināja. Iepriekšējā vakarā pirms sacensībām mazliet paskrējām gar jūru, un pēc dažām paātrinājumu sērijām ap saulrieta laiku spriedu, ka fiziski jūtos labāk kā pirms vidējās distances dienu iepriekš, un gaidāmais reiss nebūs nemaz tik mokošs. Kopā ar brāli vēl papētījām ceļu variantus pērn turpat notikušajam Pasaules čempionātam, un Āgenskalna kartē iegaumējām pāris strupceļus, no kuriem cerējām izvairīties distancē. Brokastīs trīs stundas pirms starta pagatavojām auzu pārslu pankūkas, kas, šķiet, ir gana optimāla maltīte pirms gaidāmās slodzes, spriežot pēc glikozes-glikogēna enerģijas atdeves. Lai gan jāpiemin, ka brālis lielāko daļu lādiņa izšāva jau pirms starta. Lieldienu Balvā šogad vīru elites grupā startēja pulciņš valsts izlases kandidāti, ieskaitot JT, un daži ilggadējie sāncenši - principiālie k...

Lieldienu brīvdienās uz vairākām dienām paviesojos Latvijā, un piedalījos divās orientēšanās sacensībās. Ja neskaita pāris Magnētus ziemā, pirms 10 mēnešiem Pāvilostas kāpās bija arī pēdējā reize, kad skrēju ar karti. Tā kā pavasarī vidēji vismaz trīs stundas nedēļā tagad sanāk paskriet, tad nolēmu šogad sacensībās vēl neatstāt elites grupu, lai arī tas nozīmētu cīņu tikai par nepalikšanu rezultātu tabulas apakšā. Priecēja, ka abās distancēs pieteicās vērā ņemams pulks spēcīgu vietējo orientieristu, un bija patīkami salīdzināt savu sniegumu, ja ne kopvērtējumā, tad vismaz atsevišķos etapos ar pārējiem. Pirms sacensībām uzkāpu uz svariem - 82.5 kg. Esmu par 5 kg smagāks kā pērn šajā laikā. Pieņemšanās svarā šķiet loģiska pēc divkārt mazāka mēnesī noskrieto km apjoma un struktūrproteīnu īpatsvara pieauguma ķermenī. Tagad dažāda veida vingrošanās pavadu gandrīz trešdaļu no savām fiziskajām aktivitātēm. Šajā rakstā atstāstīšu savus iespaidus par vidējo distanci Ziemeļu Divdienās, pēc tam...

Rakstā minēšu pāris nesen labu iespaidu atstājušus notikumus. Pirmkārt, kārtējā dzimšanas dienas ballīte izvērtās stipri jestrāka, kā sākumā to iztēlojos, un, otrkārt, mēnešiem gaidīts mūzikas notikums, pēc kura dzīve tagad mazliet citādāka.  Man jau 28 gadi. Lai slāpētu skumjas par vecumu, nevarēju iedomāties labāku scenāriju jubilejai, kā pavadīt to Latvijā un svinēt tuvu draugu lokā, kur jautrība garantēta principā vienmēr. Pēc vairāk nekā četriem mēnešiem, blandoties pa pasauli, biju patiesi noilgojos pēc dzimtenes, tāpēc pats sev uzdāvināju nu jau tipiskas nedēļas nogales aviobiļetes uz Rīgu. Sešpadsmitais februāris šogad iekrita sestdienā, kad Latvijā valdīja netipiski silts un saulains laiks un kad Kaņiera ezera takas tik tikko bija atsedzis kūstošais sniegs. Turp arī uzaicināju viesus nelielā pastaigā līdz saulrietam. Svētku vakariņās iekodām burgerus manā mīļākajā Ragaciema ēstuvē "Ribas". Vakaru turpinājām vecāku mājās Jūrmalā, kur kurinājām pirti un līdz vēlai stu...

Tā kā jau ceturto nedēļas nogali pēc kārtas brīvdienu rītā pilnā slēpošanas ekipējumā ar vilcienu dodos Alpu virzienā, šajā rakstā vēlos rezumēt savu pieredzi Šveices slēpošanas kūrortos līdz šim. Brokastoju īsi pēc septiņiem no rīta, ārā vēl tumšs, termosā uzleju tēju līdzņemšanai. Zem sniega drēbēm apakšā pavelku muguras un astes aizsargus, kabatās sastumju mīļākos pilngraudu cepumus un riekstus. Savācu no pagraba sniega dēli, uzlieku uz muguras un lielajos zābakos sāku maršēt cauri savam rajonam dzelzceļa stacijas virzienā, pa ceļam no šķērsielām pievienojas arī citi ar ķiverēm galvās. Centrālajā stacijā jau dzirdama pamatīga rosība, ne mazāka kā darbadienu rītos. Uz perona burzmā satiekos ar brauciena kompāniju. Brīvas sēdvietas vagonā neredz, vilciens ir pārpildīts, atliek vien piesēst uz trepītēm, kaktos kaudzē samests ziemas aktivitāšu inventārs. Rīts augšā pie pacēlāja Ceļā pa logu vērojam kā no tumšā Alpu silueta aust saule, pārrunājam dienas plānu. Mazāk kā divās stun...

Tasmāna jūras pludmale Pēc karstās pludmales un palmām Fidžī pārlidoju uz Jaunzēlandi, kur pavadīju Ziemassvētku un Jaunā gada laiku. Christchurch lidostā, kas atrodas dienvidu salas austrumkrastā, ierados pirmajos Ziemassvētkos, dienā, kad sabiedriskais transports nekursē. Bet pirmās dienas uzdevums tieši pretēji bija mērot gandrīz 600 km garo ceļu uz salas pretējo krastu, kur biju sarunājis naktsmājas. Tā kā Jaunzēlandē ierados tieši tūrisma sezonas karstumā, nogaidīt līdz nākamai dienai viesnīcā vai īrēt automāšīnu pēdējā brīdī izmaksātu neadekvāti dārgi. Tāpēc, ņemot vērā faktu, ka esmu gandrīz 28 gadus vecs, nav ģimenes un atbildības, nolēmu pilnībā paļauties uz stopēšanu. No paziņām biju dzirdējis, ka šajā valstī tas esot atzīts pārvietošanās veids, un noteikti drošāk kā citur pasaulē. Tiklīdz tiku cauri robežkontrolei lidostā, vispirms tuvumā esošajā kūkotavā pieprasīju kartona kasti, uz kuras uzzīmēju pāris apdzīvotu vietu nosaukumus, kas likās atpazīstami autobraucēj...

Japānu pametu vēlā vakarā ar nakts reisu uz Fidži salām Klusajā okeānā. Pēc garām pastaigām pa Tokiju todien nebija problēmu vismaz uz pāris stundām lidmašīnā arī iemigt, ko nevarētu teikt par blakus sēdošo tēvu, kuram bez neapmierināmiem bērniem blakus vēl arī pārstāja darboties video ekrāns filmas Neiespējamā Misija laikā. Līdzjūtīgi piedāvāju mainīties vietām, taču ģimenes atvaļinājums šķita jau norakstīts. Neviļus iztēlojos sevi šajā situācijā, bet ne par to stāsts. No rīta nolaidos Nadi, mazā lidostā salas ziemeļos. Izkāpjot no lidmašīnās salona, pirmais, ko sajutu, bija spiedīgi karstais klimats, it kā kāds pūstu fēnu sejā. Tobrīd temperatūra bija virs +30 grādiem, un jau ceļā uz termināli steidzos tikt vaļā no biezajām drēbēm pēc Japānas ziemas. Tad taisnā ceļā ar taksometru devos uz noskatīto apmešanās vietu okeāna krastā. Radās iespaids, ka tūristu apkalpošana ir ienesīgākais bizness uz salas. Bet lielākais pārsteigums, kad šoferis nekautrējās uzjautāt, vai man ir draudzen...

Komandējums Tokijas universitātē jau aiz muguras, tomēr nolēmu vēl pakomentēt notikumus pēdējās dienās Tokijā pirms došanās īstā atvaļinājumā (par to nākamajā rakstā). Ķīmijas fakultātes ēka Pirmkārt, pavadītās pāris nedēļas darba vietā dabiski izveidoja zināmas attiecības ar cilvēkiem līdzās. Visvieglāk sapazīties un sastrādāties sanāca ar pāris zinātniekiem, kuru tiešie pienākumi un redzējums par darāmo laboratorijā līdzinās manam. Piemēram, AV, kurš, šķiet, tagad kļuvis par draugu ne tikai profesionālajā vidē, pēc bakalaura Maskavas Valsts universitātē vairākus gadus studēja Bostonā un beigās tā vietā, lai atgrieztos strādāt Krievijā, izvēlējās pārcelties uz Tokiju un turpināt iesākto akadēmijā. Spriedām, cik Rīga un Maskava patiesībā ir līdzīgas pēc darba iespējām zinātnē, ja neskaita militāros projektus. Otrkārt, noslēgumam pašam tāds vērtīgs izaicinājums likās brīvprātīgi uzstāties iknedēļas grupas sapulcē, kura, starp citu, notiek sestdienas rītos. Tur 30 minūšu publis...