EL piezīmes

Iemin ziemā Atpūtas nedēļā treniņu skaits samazinājies līdz minimumam. Tā vietā atliek laiks kultūras pasākumiem, referātiem, izklaidēm. Nocēlu no skapja ierūsējušo velosipēdu un, izmantojot sauso laiku, pāris dienas pa pilsētu veikli pārvietojos bez etalona. Smieklīgi, ka piektdienas rītā pēc tilta mani apstādināja ziemas velobraukšanas aktīvisti un apsveica, ka vismaz reizi februāri esmu uzkāpis uz velosipēda, ar šokolādes kūkas gabaliņu, veloservisu un citiem sīkumiem. Visu sestdienu pavadīju EBEC inženieru sacensībās. Ar trīs grupas biedriem pieteicām komandu situācijas analīzes kategorijā. Šogad piecās stundās bija jāsagatavo risinājums galvaspilsētas sabiedriskā transporta satiksmes optimizācijai, un kā problēma tika piedāvāta 40. autobuss Ziepniekkalns-Jugla, kurš 18 km garo maršrutu veic ilgāk kā stundu. Prāta vētrā uzpeldēja varianti par transporta reāllaika aplikācijām, elektroniskiem sarakstu tablo pieturās, jauni maršruti radiāli apkārt pilsētas centram, integrēt vilci...

Dzimšanas dienas nedēļa iesākās destruktīvi. Pirmdien likās, ka visa pasaule ir nostājusies pret mani. Pamodos stundu par agru, nokavēju transportus, laboratorijā sasķaidīju ietvaices rotora dzesinātāju, no kura vērtības metas nelabi, un beigās nokavēju nedēļas mīļāko treniņu. Dienas beigās jutos tik slikti, ka nolēmu pamest vakara plānus un aizbraukt uz Jūrmalu pie vecākiem, un noskatīties kādu garu un stulbu filmu. Lūk, tā es cīnos pret sliktu garastāvokli. Jāpiemin, ka pavisam parastā darbadienas vakarā piezvanīja DS un atgādināja pāris ļoti svarīgas lietas par draudzību. Man liekas, ka, ja ne pēdējos gados, tad mēnešos noteikti esmu tā kā pazaudējis draugus. Vairākus. Varbūt esmu palicis pārāk egoistisks? Arī 14. februāris man tikpat kā neko nenozīmē. Ir par ko domāt, cenšoties aizmigt. Nedēļas prieks noteikti bija sestdienas vakars, kad Briāna ielas mazajā istabiņā ļoti, ļoti šaurā draugu lokā atzīmēju 16. februāri, turpinot Ausekļa jauniešu dzimšanas dienu maratonu. Jānogrie...

Ko varam secināt? Šogad trenējos mazāk. Kaut arī sešu gadu griezumā bilance ir kaut cik pozitīva, 2013. gada janvārim vajadzēja būt vismaz par 10h augstākam. Apjoma kritums visticamāk skaidrojams ar atpūtas nedēļu mēneša sākumā pēc nometnes un neregulāro manēžu apmeklējumu (Spēks). Ja par 2012. gada debesskrāpi, tad tādu tempu ilgi neizturēju un jau nākamajā mēnesī tas atmaksājās ar veselības problēmām. 2009. gadā janvārī pusi mēneša pavadīju Alpos, atpūšoties no treniņplāna. Ja tīrās skriešanas apjoms pēdējos gados ir apmēram vienāds, tad spēka un orientēšanās treniņu stundas svārstās plašā intervālā. Liekas, ka jau pērn atrastais līdzsvars, kad gandrīz vienādu laiku pavadu vingrojot un orientējoties, darbojas vislabāk. Citus gadus minimāli gāju arī peldēt, taču šogad universitātes peldbaseinā studentiem atcēla lēto apmeklējumu un priekšroku ziemā dodu slēpošanai, kura katru mēnesi stabiņu papildina par vismaz 5 stundām. Drīzumā pārskatīšu treniņdienasgrāmatas arhīvu vēl arī n...

Iepriekšējās brīvdienās tā vietā, lai mīdītu sniegu Kadagas Magnētā, sestdienas rītā devāmies uz Vecpiebalgu, kur metām izaicinājumu apslēpot Alaukstu. Ja jau tik tālu braucu, tad pieteicos garākajai 42 km distancei (2 apļi), kuru biju apņēmības pilns noslēpot klasikā zem trīs stundām, lai paspētu uz Ditas startu Tautas slēpojumā. Sākums bija labs, jau pēc pirmā km palikām pārdesmit entuziasti, kas pārvietojās ar slēpēm paralēli. Pēc 10. km, kad biju jau labi iesilis un norijis dzīvu banānu pirmajā servisa punktā, distanču špūre izbeidzās un neparādījās līdz pat apļa beigām. Nākamos 3..4 km slēpoju reāli uzvilkts, viss besīja . Tad nolēmu, ka jāmaina attieksme un laiks pāriet uz slidsoli, jo pēda kalnos arī vairs tik pārliecinoši neturējās un cerēju, ka graudainais sniegs atlikušo noberzīs pavisam. Pirmā apļa beigās jau biju pilnīgi adaptējies slidsolim, un starpfinišā pēc tējas glāzes un pāris teikumiem ar atbalsta komandu iebraucu tieši 1h30', kā plānots. Nākamo apli garlaicīgi ...

Šodien stundu pavadīju mazā veikaliņā, kurš piestumts pilnas ar veciem velosipēdiem un to dzelžiem. Esmu nobriedis nākamo vasaru vizināties ar vienu no tiem hipsteru vienātruma braucamajiem. Pāris mēnešus pēc tam, kad iepriekšējo riteni nakts laikā aizstiepa no, manuprāt, drošākās Rīgas velo stāvvietas, sāku apsvērt dažādus variantus jauna iegādei. Apskatīju pāris veikalu kalnu divriteņu ziemas piedāvājumus, taču beigās izsecināju, ka vispiemērotākais tomēr būtu vieglie šosejnieki. Jo reāli pārvietojos tikai pa asfalta maršrutu dzīvoklis-skola-Jūrmala un man galvenais prātā, lai braucamais labi ripotu un būtu viegli nesams pa kāpņutelpu. Velosipēdu laikam likšu kopā no puslīdz lietotām detaļām, lai neizceltos fenderētāju acīs un samazinātu braucamā budžetu. Vispār esmu sajūsmā par šo projektu. Februāra pirmās brīvdienās sāksies ar apslēpošanu apkārt Alaukstam. Es divreiz, Dita vienu. Kaut arī slēpojums brīvajā stilā, organizatori padomājuši par klasiskā stila piekritējiem un iedzinuš...

Par sīpoliem jau sen gribēju uzrakstīt. Vairākus gadus pēc sīpolu pārbarošanas pamatskolā no tiem vairāk vai mazāk izvairījos. Ņemšanās ar tiem vienmēr noveda pie acu kairināšanas, labi smaržo un izskatās tikai tikko griezti, nekas salds tur tāpat nav un vispār novērtēju pārāk zemu. Labprātīgi ēdu sīpolus tikai pie salātiem, kas satur olīvas, avokado vai kazas sieru. Apsēstība sākās, kad pavasara beigās tradicionālajā dārzeņu sēšanā laukos man tika uzticēta tieši sīpolu stumšana zemē. Citus gadus laicīgi piesakos uz it kā vieglāko kālija un fosfora savienojumu kaisīšanu vai burkānu birdināšanu rindā. Vēlāk rudenī dārzeņu, ieskaitot sīpolu, raža bija necerēti liela. Kad atvedām pilnu maisu līdzi uz dzīvokli, palēnām sāku mizot tos klāt arvien vairāk maltītēm. Varbūt pēc JRT izrādes 'Kabulas Dārgumi" iespaidiem vai ģimenes ēdienu gatavošanas tradīcijām, vai vēstures faktiem (Mendelis mēra laikā) šo dārzeni šogad uzskatu par līdzekli pret visām kaitēm un neatņemamu vērtīgu uzt...

Pēdējās 10 dienās piedzīvoju to, ko gaidīju jau vairākus mēnešus. Uzreiz pēc sesijas pēdējā eksāmena sametu pāris lupatas somā un gāzām prom uz Alpiem. T.i. pievienojos ģimenes ikgadējam braucienam uz kalniem. Ar braukšanu nesteidzāmies. Pa ceļam nakti pavadījām Augustovā un veselu diennakti Drēsdenē. Vācijā, kamēr meitenes ķemmēja neskaitāmos veikalus, izmantoju salīdzinoši silto Vācijas ziemu un paskrēju pa Elbas promenādi. Sastapos ar pāris suņiem, kas Rīgas mežos beigtos neprognozējami, bet Drēsdenē suņu saimnieki parūpējušies, lai mans sirds ritms nepalielinātos par nevienu lieku sitienu minūtē. Galamērķī, Austrijas Zillertal ielejā, atklājās, ka mājiņa atrodas zemāk, kā biju iedomājies, un mani plāni par celšanos ar agru distanču slēpju aplīti nepiepildījās. Dzīvojām klasiskā kūrorta mājiņā ar balkoniem, mazām istabiņām un plašu virtuvi, uz kuru ved šaurs un stāvs serpentīns, un, kamēr mēs ar aizturētu elpu līkumojām ar piekrautajiem T5, pilns skibus ar slēpotājiem to visu iz...